LŪGŠANA AR MŪZĪKU 9.12.2025.

LUDVIGS VAN BĒTHOVENS (1770. — 1827.)

🎵 Ceturtā simfonija Si bemol mažorā, op. 60 (ilgums: 33 min.)

GIOVANNI PIERLUIGI DA PALESTRINA (1525. — 1594.)

🎵 Missa Aeterna Christi Munera (ilgums: 32 min.)

LUDVIGS VAN BĒTHOVENS (1770. — 1827.) 

Ludvigs van Bēthovens bija vācu klasiskās un agrīnā romantisma mūzikas komponists. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku diženākajiem komponistiem, kurš ir ietekmējis daudzus vēlāko gadu mūziķus. Bēthovenu nosacīti dēvē par pirmo romantiķi, jo, lai gan viņa skaņdarbi pamatā stila ziņā pieder Vīnes klasicismam, atsevišķos sacerējumos parādās jau brīvākas, romantiskākas noskaņas un harmoniskā valoda. Viņa skaņdarbi ir pazīstami visā pasaulē.

Ceturtā simfonija Si bemol mažorā, Op. 60 (33 min.) 

1. Adagio, Allegro Vivace 11:19

2. Adagio 09:05

3. Allegro Vivace 05:37

4. Allegro Ma Non Troppo 06:47 

Par skaņdarba tapšanu

Ludviga van Bēthovena 4. simfonija Si bemol mažorā, Op. 60, tika sarakstīta 1806. gadā. Ir vērts piebilst, ka tas gads komponistam bija ārkārtējas radošās auglības gads, un viņš toreiz pabeidza, cita starpā, Apassionātu, Razumovska kvartetus, 4. klavierkoncertu Sol mažorā un 4. vijolkoncertu D mažorā). 1806. gada vasaru Bēthovens pavadīja prom no Vīnes, apmeklējot aristokrātu paziņu īpašumus: vispirms viņš devās pie hercoga Brunsvīka (Ungārija), pēc tam pie hercoga Lihnovskis (Silēzija), kas iepazīstināja komponistu ar grāfu Opersdorfu. Šis kungs bija ne tikai turīgs, bet arī mūzikas entuziasts — viņš algoja tikai kalpus, kuri bija apguvuši kādu instrumentu, tādējādi ļaujot viņam uzturēt privātu, amatieru orķestri. Viņš arī izrādījās liels Bēthovena talanta cienītājs. Bēthovens piekrita viņam sarakstīt divas simfonijas, no kurām viena, Si bemol mažora tonalitātē, kā viņš pats teica, bija gandrīz gatava. Tomēr viss, ko Opersdorfam izdevās iegūt, bija Ceturtās simfonijas veltījums viņam; Bēthovens pārdeva tiesības uz to (un līdz ar to arī peļņu no izpildījumiem) kādam citam (līdzīgi viņš pārdeva arī sākotnēji Opersdorfam paredzēto Piekto simfoniju).

Par skaņdarbu

Roberts Šūmanis poētiski raksturoja Ceturto simfoniju kā "slaidu grieķu sievieti starp diviem Ziemeļvalstu milžiem" (t.i., Trešo un Piekto simfoniju). Patiešām, tās raksturs ir daudz vieglāks, laimīgāks un bezrūpīgāks nekā tās "kaimiņienes". Bēthovens piedzīvoja vienu no laimīgākajiem savas dzīves periodiem. Rakstot tajā laikā Piekto simfoniju, viņš, iespējams, vēlējās uz brīdi atrauties no šajā darbā raksturīgajām cēlajām idejām un radīt tīra prieka simfoniju, kas pilna ar vieglprātību un humoru. Jāuzsver, ka šādas "ideoloģiskuma" trūkums un Ceturtās simfonijas vieglā daba nepadara to muzikāli sliktāku. Darbu, protams, Bēthovenam, raksturo lieliska orķestrācija, ārkārtīgi veiksmīgas muzikālās idejas, brīnišķīgs izstrādes darbs un perfekti proporcionāla struktūra. Tas ir rakstīts klasiskā četru daļu aranžējumā ar lēnu ievadu pirmajam Allegro.

Par tā daļām

Leno ievadu pirmajā daļā var uztvert kā sava veida komponista asprātību un joku, jo, pirmkārt, priecīgākā no Bēthovena simfonijām sākas ar neparasti drūmu ievadu, otrkārt, to izdaiļo daudzas, bieži vien diezgan eksotikas, harmoniskas maiņas. Pēc tik drūma ievada, kad sērīgā, velkošā melodija pārtrūkst, Bēthovens acumirklī dramatiski maina noskaņojumu – un ievērojami priecīgais "Allegro vivace" sākas ar sparu.

Otro daļu "Adagio" caurstrāvo raksturīgs "klauvēšanas" motīvs, kas pavada tēmas maigo, saudzīgo melodiju, bieži to noslīcinot un izvirzoties priekšplānā. Arī šādā gājienā var pamanīt humoristisku pieskaņu.

Trešajai daļai, lai gan teorētiski tā ir Menuetto, nav nekā kopīga ar galma deju; tā vietā tajā dominē zemniecisks, sinkopēts ritms.

Finālam "Allegro ma non troppo" ir raksturīga neparasti dzīvespriecīga noskaņa. Iespējams, ka tieši šī ir tā daļa, kurā starp visām Bēthovena daiļrades daļām visvairāk atklājas visbezrūpīgākais prieks. Pēdējo no jokiem komponists ievieto simfonijas pašās beigās: mūzika nomierinās, palēninās un, tā teikt, izgaist — tikai lai pēdējo reizi pārsteigtu klausītāju, šoreiz ar pēkšņu, ātru un skaļu basa pasāžu, kam seko īss, noslēguma "tutti".

GIOVANNI PIERLUIGI DA PALESTRINA (1525. — 1594.) 

Džovanni Pjerluidži da Palestrīna (itāļu: Giovanni Pierluigi da Palestrina, latīņu: Ioannes Petrus Aloysius Praenestinus; dzimis ap 1525. gadu, miris 1594. gada 2. februārī) bija itāļu vēlās renesanses komponists. Viens no visu laiku redzamākajiem polifonijas meistariem. Darbojies galvenokārt Romā, kurp uzaicināts no dzimtās Pa-lestrīnas. Vadījis pāvesta kori Cappella Giulia, kā arī bijis vairāku citu Romas baznīcu mūziķis. Atstājis bagātīgu muzikālo mantojumu — 105 mesas, 140 madrigālus, 300 motetes un daudzus citus skaņdarbus. 

Missa Aeterna Christi Munera (32 min)

1 Aeterna Christa munera (hymn) 1:58

2 Nobilis, humilis (gymel) 2:42

3 In medio Ecclesiae (introit) 2:22

4 Kyrie 1:56

5 Gloria 2:32

6 Fidus servus - Rex omnium (motet/lectio) 1:28

7 Alleluia - Justus ut palma 2:46

8 Credo 4:29

9 Justus ut palma 1:04

10 Sanctus 3:29

11 Pater noster 1:17 

12 Agnus Dei 1:17

Atrastie teksti 

Aeterna Christa munera (hymn)

1. Æterna Christi munera, • Apostolorum gloriam, • Palmas et hymnos debitos • Lætis canamus mentibus.

2. Ecclesiarum Principes, • Belli triumphales duces • Cœlestis aulæ milites, • Et vera mundi lumina.

3. Devota sanctorum fides, • Invicta spes credentium, • Perfecta Christi caritas • Mundi tyrannum conterit.

4. In his Paterna gloria, • In his triumphat Filius, • In his voluntas Spiritus, • Cœlum repletur gaudio. 

5. Patri, simulque Filio, • Tibique sancta Spiritus, • Sicut fuit, sit jugiter • Sæclum per omne gloria.repletur gaudio.

1. Lai dziedam priecīgas himnas par Kristus mūžīgām dāvanām, par Apustuļu godību, un ar priecīgām sirdīm visi pacelsim palmu zarus.

2. Viņi, Baznīcas prinči (valdnieki), ir triumfējošie kara vadītāji, Debesu galma karavīri un pasaules patiesās gaismas.

3. Šo svēto dievbijīga ticība, viņu neuzvaramā un paļāvīga cerība un pilnīgā mīlestība uz Kristu pazemināja šīs pasaules tirānu.

4. Viņos mirdzēja Tēva godība, Viņos triumfēja dieva Dēls, viņos tika īstenota Gara griba, tāpēc Debesis piepildās ar prieku.

5. Lai ir slava un gods Tēvam un Dēlam, un Tev, Svētais Gars, Trīsvienībai —kā tas bija, un kā būs mūžīgi mūžos.

Nobilis, humilis (gymel)

Nobilis, humilis, magne martyr stabilis

Habilis, utilis, comes venerabilis

Et tutor laudabilis, tuos subditos

Serva carnis fragilis, mole positos

Cēls, pazemīgs, dižs un nelokāms mocekli, prasmīgs, noderīgs un cienījams biedr, un slavējams aizbildni, aizsargā mūs, tavus padotos, kas virs šīs zemes esam vāji miesā kalpi!

In medio Ecclesiae (introit)

In medio Ecclesiae aperuit os eius, et implevit eius Dominus spiritu,

spiritu sapientiae et intellectus: stolam gloriae induit eum.

Bonum est confitéri Dómino: et psállere nómini tuo, Altíssime.

Gloria Patri, et Filio, et Spiritui Sancto.

Sicut erat in principio, et nunc, et semper et in saecula saeculorum. Amen.

Baznīcas vidū Dievs atvēra viņa muti. Tas Kungs piepildīja viņu ar savu Garu, ar gudrības un sapratības garu. Dievs ietērpa viņu godības tērpā.

(sal. Sīr 15, 5)

Labi ir pateikties Tam Kungam un dziedāt slavas dziesmas Tavam vārdam, ak, Visaugstākais. (Ps 92, 2)

Gods lai ir Tēvam un Dēlam…

Kyrie, Gloria, Fidus servus - Rex omnium (motet/lectio)

Alleluia - Justus ut palma

Justus ut palma florebit, sicut cedrus multiplicabitur.

Taisnais zaļo kā palma un kā ciedrs izpletīsies/vairosies. (sal. Ps 92, 13)

Credo

Justus ut palma

Iustus ut palma florebit, • sicut cedrus Libani multiplicabitur:

Taisnais zaļo kā palma un kā ciedrs no Libānas izpletīsies/vairosies. (sal. Ps 92, 13)

Sanctus, Pater noster , Agnus Dei

Fidelis servus (communio)

Fidelis servus et prudens, quem constituit Dominus super familiam suam: ut det illis in tempore tritici mensuram.

Lūk, tas uzticīgais un saprātīgais nama turētājs, ko Kungs iecēlis savai saimei, lai viņš tai dotu laikā kviešu mēru. (sal. Lk 12, 42)

Benedicamus - Laus Domino